Ziņas‎ > ‎

Es nebaidos palīdzēt – Baldone 2010

Publicēja 2010. gada 24. okt. 12:24Aivars Mirkšs   [ atjaunināts 2010. gada 24. okt. 13:35 ]
 
Mēs, jaunieši, esam nonākuši pie secinājuma, ka nepietiek ar to, ka sēžam skolā vai mājās pie televizora un neko nedarām. Vai esi pamanījis sev apkārt tos, kuri būtu priecīgi par Tavu palīdzību?

Ar šādu aicinājumu no 8.-10.oktobrim norisinājās jau 20. „Es nebaidos palīdzēt” projekts, šoreiz – Baldonē. Projektu organizēja Baldones evaņģēliski luteriskā draudze sadarbībā ar Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Jaunatnes nozari un Norvēģijas evaņģēliski luterisko baznīcu (DELK).

Projekta aizsākumi meklējami pie LELB Diakonijas centra darbiniekiem, kuri redzēja, ka Latvijā diakonijas (sociālajā)darbā pārsvarā iesaistās tikai cilvēki ap pensijas vecumu un trūkst tieši jaunāka gada gājuma cilvēki, kas iesaistītos šajā kalpošanas darbā. Ideja, ka jauniešus varētu iesaistīt diakonijas darbībā draudzēs nāca no Ilvas Mārdegas, kas to tālāk nodeva  LELB Jaunatnes Nozares projektu vadītāja Roberta Otomera rokās, kurš šobrīd jau ir ordinēts mācītājs un kalpo Rīgas Sv. Gara draudzē Imantā.
Šī – jubilejas reize – bija īpaša ar to, ka projektā piedalījās aptuveni 20 jaunieši no Norvēģijas, kopumā - ap 70 dalībnieku. Projekta ietvaros tika organizēts seminārs, kurā dalībnieki mācījās par iespējām, kā palīdzēt apkārtējiem. Jaunieši piedalījās sociālajā (diakonijas) darbā, dodoties gan mājapmeklējumos, gan uz Baldones bērnu namu, gan uz veselības aprūpes centru, gan piedaloties lielajā talkā. Pateicoties norvēģu ziedojumam, bija iespēja izremontēt kādai daudzbērnu ģimenei istabu un sagādāt jaunas mēbeles. Šo ziedojumu jaunieši no Norvēģijas bija savākuši vasaras nometnē, darot dažādus darbus, piemēram, mazgājot mašīnas, rādot trikus, aicinot savus draugus ziedot Baldones projektam, par to piedāvājot sarīkot ziedotājiem vakariņas savās mājās. Jaunieši bija priecīgi redzēt, ka viņu atbalsts patiešām noderēja. Lielā talka tika organizēta teritorijas Parka ielā sakopšanai; jaunieši grāba lapas, zāģēja krūmus, salaboja un nokrāsoja sētu. Īpašs prieks bija par nelielo pasākumu bērniem un jauniešiem Baldones bērnu nama telpās, kurā koncertu sniedza Ieva Marta Graudiņa. Jaunieši organizēja spēles, dziedāja dziesmas, un noslēgumā visi kopā baudīja garšīgo mājas torti, kuru mums pagatavoja Rita Mežaka.

Dalībnieki no Norvēģijas cer uzsākt šādu projektu arī savās mājās.

Pateicība:
Robertam un Agritai Otomeriem par projekta ideju un lekcijām, kuras tika vadītas arī norvēģu valodā, Baldones novada domei par finansiālo atbalstu, Baldones novada domes Sociālajam dienestam, Baldones draudzes diakonei Skaidrītei Drazlovskai, Baldones vidusskolai, īpaši direktorei Dzintrai Knohenfeldei, Baldones Sporta kompleksa vadītājam Edgaram Brigmanim, Baldones observatorijas vadītājam Ilgmāram Eglītim, veikalam „Aibe”, Mārtiņam Šternbergam par jaunajiem sētas mietiem un zāģēšanu, Arnim Eltermanim par žoga dēlīšiem, Norvēģijas grupas vadītājiem Ulf un Toril Asp. Paldies visiem atbalstītājiem un palīgiem, kurus nepaguvām nosaukt, bet kas iesaistījās projektā „Es nebaidos palīdzēt” Baldonē! Kopā mēs varam daudz! Lai Dievs jūs visus bagātīgi svētī!


Dalībnieku atsauksmes:

„Manuprāt, šī bija viena no labākajām nometnēm, kādā esmu bijusi! Visi cilvēki bija ļoti draudzīgi un atsaucīgi, noskaņa, kas valdīja bija neaprakstāma, dažbrīd pat sariesās asaras klausoties, cik skaisti dzied norvēģi!
Tiešām priecājos, ka piedalījos šajā nometnē.” (Anita)

„Viena no visbrīnišķīgākajām nometnēm, kurās esmu bijusi. Iet un palīdzēt citiem-tas ir kaut kas tāds, kas ir gan priekš citiem, gan priekš sevis paša. Fantastisko noskaņu noteikti papildināja norvēģu klātbūtne. 
Noteikti vēlētos atkal piedalīties!” (Elizabete)

„Šī nometne bija fantastiska. Tajā es iemācījos un sapratu daudz sev iepriekš nezināmas lietas. Draudzību pieredze, ko ieguva latviešu un norvēģu jaunieši ir vienreizēja. Šīs emocijas, ko sniedza man nometne es nekad neaizmirsīšu, tā man iemācīja saprast, kas dzīvē ir svarīgākais. Man prieks, ka šajās nometnēs jaunieši spēj izpausties, mācās diskutēt, uzklausīt citu viedokli, apmainīties ar pieredzi. ENP nometne palīdz ne tikai citiem cilvēkiem, bet palīdz atrast pašam savu aicinājumu. Manuprāt, tie sirsnīgie vakari, kad divu valstu jaunieši apvienojās - dziedāja dziesmas, spēlēja spēles, ir bijuši tik aizkustinoši. Asaras nometnes laikā bira aiz skumjām, bet citādākam skumjām, nekā ikdienas dzīvē. Tās bira, kad uzklausīju cilvēku stāstus par viņu dzīvi, par viņu sāpīgajiem atgadījumiem, bet tad atkal parādījās smaids, kad sapratu, ka cilvēkam ir ticība, - ticība Dievam, kas padara viņu stiprāku un emocionāli nobriedušāku. Asaras arī bira, kad vajadzēja atvadīties no norvēģiem. Šī draudzība, kas izveidojās pāris dienu laikā ir īsta un patiesa. Cerams, ka tā nebūs mūsu pēdējā tikšanās, un kādu dienu mums atkal būs lemts sastapties! ENP nometne ir tiešām lieliska!” (Simona)

„Man ļoti patika šis pasākums. Bija interesanti iepazīties ar jauniem cilvēkiem, it īpaši ar norvēģiem. Viņi visi bija draudzīgi. Visvairāk man patika diena, kad mēs visi sadalījāmies pa grupām , lai dotos palīdzēt cilvēkiem Baldonē. Vēlāk bija interesanti klausīties, kā kuram gāja, bija arī daži nedaudz smieklīgi stāsti. Kopumā mani apmierināja šis pasākums. Es noteikti vēlētos piedalīties šajā projektā arī nākamgad.” (Sigita)

„ENP deva man iespēju palīdzēt un iepriecināt cilvēkus, kuriem šobrīd iet grūti. Šīs 3 dienas, kas pagāja tik strauji, ir viens no notikumiem, ko vēlētos noteikti atkārtot. Es priecājos, ka varēju palīdzēt kopā ar tik jaukiem un sirsnīgiem cilvēkiem kā norvēģi, kuri strādāja tik cītīgi, un ,protams, arī ar baldoniešiem. Nenožēloju ne minūti atrazdamās tur. Šī nedēļās nogale tiešām bija viens liels, patīkams piedzīvojums, ko labprāt vēlētos atkārtot.” (Elīna)

„Man nometne ļoti patika! Apciemojot Baldones Sociālo centru, es satiku skolotāju Emīliju Keišu, kura dalījās atmiņās par saviem darba gadiem un paspilgtināja manas atmiņas par manu vecmāmiņu, kura bija viņas audzēkne. Sapratu, ka šie vecie ļaudis ir ļoti vientuļi un gaida kaut nedaudz līdzcietības ikdienā, jo jau mēnešiem viņi nav kontaktējušies ar apkārtējo pasauli. Viņi ļoti gaida Ziemassvētkus, kuros viņi ilgojas pēc cilvēku mīlestības, siltuma un labestības.” (Elīna)

„Cilvēki ir ļoti pārsteigti par tādu pasākumu no baznīcas puses . Tie, kas mūs iztaujāja pēc tam, kad jaunieši bija beiguši strādāt, vaicāja: „ Kas notiek? Vai jauns saimnieks ieradies un vai viņš ir ļoti bagāts, ka varējis paņemt jauniešus un likt tiem strādāt savā īpašumā?” Un es atbildēju: „Jā, jauns saimnieks - pats Godības Lielskungs mūs ir sapulcinājis savā dārzā, lai sakoptu un palīdzētu Elzas tantei.” Un tad bija vislielākais pārsteigums: „Kā? Viņa taču jau sen kā mirusi!” Es sāku smieties, jo mūsu Elziņa ir dzīva un atrodas aprūpes centrā, bet šeit mēs - no vietējās draudzes un pilsētas, un citām baznīcām Latvijā un no Norvēģijā - palīdzam sakopt vecajiem, kas vairs nevar paši sakopt, viņu sētas. Un atbilde bija: „Vot malači!”
Runājot par pašu darbu, mūsējiem būtu daudz ko mācīties no norvēģu jauniešiem. Es biju pārsteigta, kā viņi strādāja, - bez strīdiem. Paši atrada, ko darīt, nevis gaidīja, kad parādīs. Darīja visu ļoti ātri, vilka zarus, nesa lielos kokus, raka stabus un grāba. Fantastiski! Līdz ar to, arī mūsējie nestāvēja malā, pat meitenes nesa lielos kokus uz ugunskuru, smiedamās un gavilēdamas, ka var tomēr panest. Paldies visiem, kas piedalījās šajā pasākumā gan ar roku darbu, gan ar materiāliem. Aprūpes centra vecie ļaudis un personāls ļoti priecājās par apciemojumu. Māmuļa Dzidra saka paldies tiem zēniem, kas viņai uzraka dārziņu. Bija kāds, kas teica: „Man arī varēja uzrakt, bet es nokaunējos prasīt. Domāju - kā tas būs, ka man sveši nāks rakt? Ko es viņiem došu? Man nekā nav.” Cilvēki bija ļoti jāpārliecina, lai ielaistu savos namos palīdzību, kas nāk no tīras sirds.
Runājot par istabiņu, kuru remontējām, - pati personīgi nekad nebiju piedzīvojusi, ka bērns tā var priecāties par tik vienkāršam lietām kā matracis. Meitenīte vismaz piecas minūtes lēkāja pa gultu, glaudīja un samīļoja to kā bērni, kas dabūjuši jaunu mantu vai mašīnu. Lielākais puika uztraucās, vai viņš mācēs gulēt tādā gultā, vai nekritīs ārā; priecājās par drēbju skapi un grāmatu plauktiem, un skolas galdu, kur mācīties. Viņi ir ļoti pateicīgi Baldones ev.lut draudzei un norvēģiem par finansējumu, kas deva iespēju sakārtot savu namu.” (Skaidrīte)

Sagatavoja: Leida un Kaspars Ozoliņi (Baldones ENP projekta koordinatori)

Comments